Augstākās sabiedrības ļaunākais murgs: anarhisti nāk!

19. gadsimta beigās Eiropai un ASV pāri veļas bumbu sprādzienu un slepkavību vilnis. Tā agresīvi noskaņoti anarhisti cīnās par taisnīgāku sabiedrību. Mērķis ir cēls, bet stratēģija asiņaina: nogaliniet sabiedrības krējumu, tad tauta sacelsies!

Krievijas impērijā bija aprindas, kuras vēlējās redzēt caru Aleksandram II mirušu. Krievijas imperators to zināja, 1881. gada 13. martā (1. martā pēc vecā stila) braucot pa Sanktpēterburgas sniega klātajām ielām savā slēgtajā karietē.
Aleksandrs II bija izdzīvojis vairākos uzbrukumos. Kādā 1866. gada aprīļa dienā uz caru neveiksmīgi šāva terorists Dmitrijs Karakazovs. Pēc gada Parīzē imperatoru mēģināja nogalināt poļu emigrants Antons Berezovskis, bet viņa raidītā lode trāpīja zirgam.
Arī revolucionāro ideju pārņemtais Aleksandrs Solovjovs kādā 1879. gada pavasara dienā ar vairākiem revolvera šāvieniem mēģināja nogalināt Aleksandru II, bet neviena lode viņam netrāpīja. 1879. gada novembrī anarhisti uzspridzināja vilcienu uz dzelzceļa starp Maskavu un Krimu. Aleksandru II izglāba tas, ka viņš brauca ar citu vilciena sastāvu. Nākamajā gadā bumba sprāga Sanktpēterburgā, Ziemas pils pagrabā zem pusdienu zāles. Cars tika cauri sveikā arī šoreiz - viņš bija nokavējis uz pusdienām.
Tagad tas bija tikai minūšu jautājums, iekams Aleksandrs II kļūs par jauna atentāta mērķi. Kariete virzījās gar Jekaterinburgas kanālu, kad no skatītāju pulka ielas malā iznāca kāds vīrietis. Viņš mirkli vilcinājās, bet tad pasvieda zem karietes bumbu.
Sprādziena dārds atbalsojās starp mājām. Kad dūmu mākonis izklīda, asinis sniegu bija iekrāsojušas sarkanu. Bumba bija nogalinājusi vienu cara miesassargu un ievainojusi vairākus citus cilvēkus, kas tagad vaidēja un locījās sāpēs, bet Aleksandram II atkal bija paveicies.
Imperators bija sveiks un vesels, tikai šokēts. Šajā mirklī viņš izdarīja savā mūžā pēdējo un visliktenīgāko kļūdu.
Aleksandrs II nevis tūlīt atstāja uzbrukuma vietu, bet grasījās pieiet pie ievainota-jiem. Šo izdevību izmantoja cits uzbrucējs, panikas pārņemtajā pūlī iemetot jaunu bumbu, tieši caram pie kājām. Spēcīgais sprādziens nogāza viņu zemē.
"Palīgā!" Alkesandrs II, guļot zemē, stenēja vārā balsī, kamēr no viņa sašķaidītajām kājām plūda asinis. Apmēram pēc stundas cars nomira.
Ignācijam Griņevickim - vīram, kurš pameta bumbu Aleksandram II zem kājām un pats tika nāvējoši ievainots (viņš nomira tajā pašā dienā) un krievu anarhis-tiem no partijas "Narodnaja voļa" beidzot bija izdevies īstenot savu plānu.

Cara slepkavība iedvesmo citas
Jēdziens "anarhija" cēlies no grieķu vārda anarchia, kas nozīmē "bezvaldība". Anarhisms ir politiska ideoloģija, kas par augstāko vērtību uzskata katra cilvēka individuālo brīvību un noliedz valsts kā piespiedu varas nepieciešamību: sabiedrībai nav vajadzīga ne valdība, ne likumi, ne policija, ne kāda cita indivīdu apspiedoša vara. Valsts vietā jābūt brīvai visu locekļu apvienībai un sadarbībai. Gan 19. gadsimta otrajā pusē, kad anarhisms veidojās kā politisks strāvojums, gan mūsdienās tam ir dažādi virzieni, kur katram ir savs modelis ceļā uz iedomāto ideālo sabiedrību.
Krievijā anarhisti 19. gadsimta pēdējās desmitgadēs cīnījās pret cara tirāniju un tautas apspiešanu. Viņuprāt, sabiedrībai vajadzēja balstīties uz brīvprātīgu sadarbību. Lauksaimniecība un fabrikas jāvada darba tautai, nevis bagātai un varenai augstākajai šķirai.
"Narodnaja voļa" veiktais atentāts un aģitācija iespaidoja līdzīgi domājošos aiz Krievijas robežām. Eiropu un ASV pāršalca anarhistu rīkoto atentātu un terora aktu vilnis. Varas augstāko ešelonu galvenās personas kļuva par medījumu.
"Tas ir noziegums pret cilvēci," par atentātu sacīja ASV prezidents Teodors Rūzvelts. 1901. gadā viņš kļuva par prezidentu pēc tam, kad viņa priekšteci šajā amatā Viljamu Makinliju no neliela attāluma nošāva anarhists Leons Čolgošs.
Čolgošs bija poļu imigrantu dēls, kurš strādāja fabrikā kopš 10 gadu vecuma. Viņš pazina industriālās revolūcijas tumšo pusi: nabadzībā slīgstošā proletariāta dzīvi, kam bija garas darba dienas, šauri mitekļi un tikpat kā nekādas ietekmes un cerības uz labāku dzīvi. Vardarbīgais anarhisms bija protests pret šo kapitālistisko pasaules kārtību.
"Propaganda par le fait" ("Propaganda caur rīcību") - tā skanēja anarhistu lozungs. 1877. gadā franču anarhists Pols Bruss bija publicējis rakstu ar šādu nosaukumu, un viņa vārdi kļuva par saukli uz vardarbību noskaņotiem anarhistiem.
Viņi uzskatīja politisko pretinieku slepkavības par efektīvu paņēmienu masu iedvesmošanai. Slepkavībām vajadzēja pievērst uzmanību strādnieku šķiras nožēlojamajiem sociālajiem apstākļiem un mudināt tautu pilnībā iznīcināt netaisno sabiedrisko iekārtu.

Strādnieku šķiras atriebēji
Izsakoties rupji, jebkurš trakais varēja izmantot anarhistu lozungu kā attaisnojumu, lai spridzinātu vai sadurtu cilvēkus. Tomēr lielākoties anarhistu noziegumi bija labi izplānoti. Viens piemērs ir anarhista Ravašola (īstajā vārdā Fransuā Kēnigšteins) noziegums. Fransuā uzauga nabadzībā, jau no astoņu gadu vecuma, kad ģimeni pameta tēvs, viņš bija spiests rūpēties par sevi, māti, māsu un brāli. Ravašols turējās pie uzskata, ka personīgais īpašums ir netikums, tādēļ tādi noziegumi kā laupīšana un zādzības pilnībā atbilst anarhistu ideoloģijai. Bez sirdsapziņas pārmetumiem viņš nodarbojās ar kapu aplaupīšanu, kontrabandu un krāpniecību, bet 1892. gadā ieguva strādnieku šķiras atriebēja statusu.
Gadu pirms tam karavīri bija šāvuši uz demonstrantiem Pirmā maija demonstrācijā Furmjē pilsētā Francijas ziemeļos, kur bojā gāja vairāk nekā 10 cilvēku, arī sievietes un bērni.
Tajā pašā dienā trīs pazīstamus anarhistus aizturēja citā demonstrācijā Parīzes strādnieku priekšpilsētā Klišī. Viņus aizveda uz policijas iecirkni, piekāva un pazemoja. Diviem no trim piesprieda ilgu cietumsodu.
Ravašols gribēja atriebties par šiem notikumiem. Saniknots par varas iestāžu brutalitāti, viņš sameklēja dinamītu.
1892. gada martā Ravašols uzspridzināja trīs bumbas. Divas no tām bija domātas prokuroram un tiesnesim, kuri nosūtīja uz cietumu Klišī anarhistus. Abu mājas cieta sprādzienā, bet viņi paši izdzīvoja.
Trešo atentātu Ravašols bija iecerējis veikt Lobo kazarmās Parīzē, atriebjoties par to, ka armija šāva uz demonstrantiem Furmjē. Arī šajā atentātā nebija upuru, tomēr sprādziens pievērsa milzīgu uzmanību.

Vairāk lasi žurnāla "Ilustrētā Pasaules Vēsture" augusta numurā!